Ķekavas novada pašvaldība ir viena no pirmajām, kas uzsāka īstenot pašvaldības apmaksātus aukļu pakalpojumus, un ar savu veiksmīgo pieredzi tā iepazīstinājusi gan citas pašvaldības Latvijā, gan ārvalstīs. Kā liecina statistika, šobrīd pašvaldības aukļu dienestā ir reģistrējušās vairāk nekā 100 aukles, kuras pieskata 320 bērniņu gadā. «Galvenais vadmotīvs – Ķekavas novads var lepoties ar jaunām ģimenēm, pozitīvu dzimstību un daudz bērniem, taču vienlaikus tas ir mūsu izaicinājums, jo pašvaldības izglītības infrastruktūra nespēj tikt līdzi augošajam bērnu skaitam,» norāda Ķekavas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja Viktorija Baire.

Atbalsts ģimenēm ar bērniem ievērojami palielināsies

Pierīgā aukļu pakalpojumus ieviesušas septiņas pašvaldības, un, salīdzinot aukļu kompensāciju apmēru, Ķekavas novads dala trešo vietu ar Salaspili, aiz sevis atstājot Ikšķiles, Siguldas un Carnikavas novadu. «Aukļu dienesta» darbības nodrošināšana ir tikai viena no vairākām iespējām, kā pašvaldība atbalsta tās ģimenes, kurās aug bērni pirmsskolas vecumā un kuri vietu trūkuma dēļ netiek pašvaldības bērnudārzā. Papildus šim risinājumam Ķekavas novada pašvaldība apmaksā vietas privātajos bērnudārzos gandrīz 300 bērniem, kā arī, pamatojoties uz deleģēšanas līgumiem starp pašvaldību un privātajiem bērnudārziem, – vēl gandrīz 110 bērniem. Līdz ar šiem risinājumiem novada bērniņiem tiek nodrošināta licencēta pirmsskolas izglītības programmas apguve. Kopumā šim atbalstam pašvaldība šogad plāno izlietot aptuveni divus miljonus eiro,» pauž Viktorija Baire.

Domā par tālāku sadarbību un auklīšu izglītošanu

Kā sarunā ar «Rīgas Apriņķa Avīzi» pastāstīja Ķekavas novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes speciāliste Vera Kļaviņa, tā sauktā aukļu kustība novadā, pašvaldībai veidojot ievērojamus ieguldījumus, sākās pirms septiņiem gadiem – 2012. gada pavasarī, kad tika izsludinātas pirmās pašvaldības rīkotās aukļu mācības, par kurām bijusi liela interese, savukārt tā paša gada vidū notikušajās mācībās īpašo sertifikātu saņēma pirmās 30 auklītes. «Pirmās sertificētās aukles darbu uzsāka 2012. gada septembrī, un 35 no viņām joprojām strādā šajā arodā, savukārt daudzas aukles nolēma kursos gūtās zināšanas papildināt, tādēļ uzsāka mācības augstskolā vai pārgāja darbā uz pirmsskolas iestādēm,» situāciju raksturo V. Kļaviņa. Pašlaik aukļu mācības vairs netiekot rīkotas, taču sadarbība starp auklēm un pašvaldību turpinās – darbojas konsultatīvie kabineti, kuros interesentes nepieciešamības gadījumā var vērsties pēc metodiskajiem materiāliem un atbalsta, tāpat pašvaldība organizē pasākumus auklēm un bērniem, jo svarīgākais, kā uzsver Vera Kļaviņa, ir tas, lai auklītes iegūtu tieši sev noderīgas zināšanas.

«Pašlaik Ķekavas novadā auklītes pieskata vairāk bērnu nekā privātajos bērnudārzos, šādi palīdzot pašvaldībai risināt šo jautājumu,» skaidro pašvaldības pārstāve, piebilstot – sākot no šā gada 1. maija, pašvaldības līdzfinansējums vienas auklītes darba apmaksai būs jau 170 eiro mēnesī (iepriekš – 156 eiro), bet pārējo samaksas daļu, vienojoties ar auklīti, sedz bērnu vecāki. «Patlaban viena aukle vidēji pieskata trīs bērnus, tātad «auklīšu dienestā» esošās aukles pieskata 320–330 bērnu. Mēs par šādu sadarbību esam ļoti priecīgi, tāpēc domājam, kā to uzlabot, palīdzot ar kvalifikācijas celšanu un metodiskajiem līdzekļiem, lai vecāki būtu pārliecināti, ka viņu atvases apgūst tās zināšanas, kas atbilst prasībām par to, kas bērnam jāiemāca,» norāda Vera Kļaviņa.

Deviņos gados izauklē 100 bērnu

Viens no veiksmīgākajiem Ķekavas aukļu dienesta piemēriem ir ilggadējās auklītes Madaras Matīsas pieredze ar pašas un kolēģu izveidoto «Draugu namiņu». «Man vienmēr ir patikuši mazi bērni, čubināties un apmīļot viņus. Faktiski ar bērnu auklēšanu un pieskatīšanu sāku nodarboties jau studiju gados, kad vajadzēja piepelnīties. Man tas šķita patīkams darbiņš, un darīt to varēju gan vakaros, gan brīvdienās, netraucējot mācībām,» stāsta Madara, kura par aukli vēlāk strādājusi arī ģimenēs un privātajos bērnudārzos. Savukārt par galveno iemeslu, kādēļ viņa pievērsusies šai nodarbei, Madara min bērna patiesumu: «Bērnam nav svarīgi, vai tu esi glīts vai neglīts, vecs vai jauns. Bērns tevi jūt ar sirdi un dvēseli. Manuprāt, strādājot ar bērniem, tu iemācies priecāties par vienkāršām lietām un labi padarītu darbiņu. Un otrā alga ir tās lietas, ko pieskatāmais bērniņš tavā vadībā iemācās un ka to redz arī vecāki.»

Madara stāsta, ka pēc pārcelšanās uz dzīvi Ķekavā viņa vēlējusies paņemt pauzi bērnu auklēšanā un darīt kaut ko citu, taču sapratusi, ka viņai bērnu pietrūkst. «Sāku domāt, ko varētu darīt, un tad viena mamma man piedāvāja pieskatīt viņas bērniņu pie manis mājās. Toreiz tas nebija tik populāri, taču man tas šķita ļoti interesanti, turklāt šādi varēju ietaupīt savu laiku. Pirmā meitenīte, kuru sāku pieskatīt, šogad beigs otro klasi,» Madara smaida un atklāj, ka šo deviņu gadu laikā, kopš piedalās auklīšu kustībā, kopā ar kolēģēm pieskatījusi vairāk nekā simt bērnu.

Nākamais solis – izglītības iestādes statuss

Savukārt par «Draugu namiņu» Madara stāsta, ka tas radies pavisam loģiski: «Kad pusgadu biju nostrādājusi viena ar pieciem bērniem, sapratu, ka vienam to visu darīt – pieskatīt, mācīt, pabarot, nolikt gulēt, uzturēt kārtību – ir ļoti nogurdinoši, tāpēc sāku meklēt palīgus. Kad  piereģistrējos aukļu dienestā un pašvaldība šim projektam piešķīra līdzfinansējumu, mans pakalpojums vecākiem kļuva pieejamāks, un man radās palīdzes.» Iemesls šādam projektam bijis gaužām vienkāršs, proti, pieaugot pieskatāmo bērnu un auklīšu skaitam, kļuvis skaidrs, ka Madaras mājā ir par maz telpu – kā viņa smej, visas tikušas atdotas bērnu pieskatīšanas nodarbei, un viņai ar vīru un suni palikusi tikai viena istabiņa.

«Darbs aukļu dienestā ir visa mana dzīve, un tajā labprāt piedalās arī mans vīrs, taču viņam ir arī citi hobiji, un es negribēju likt viņam bērnudārzā dzīvot visu laiku.» Tāpēc Madara ar bērniem un kolēģēm pārcēlusies uz «Draugu namiņu», kas atrodas dažus metrus no mājas, un šeit tagad norisinās visas aktivitātes ar bērniem.

Stāstot par nākotnes iecerēm, Madara atzīst, ka nākamais solis ir tikt pie izglītības iestādes statusa, jo «mēs negribam palikt tikai kā mājdārziņš», tāpēc visa bērnu apmācība un nodarbības notiek pēc apstiprinātām mācību programmām. «Taču pats svarīgākais, ka šeit ik dienu 15 bērniem cenšamies saglabāt tik svarīgo mājas sajūtu un darām visu no sirds, lai patiešām katra diena mazuļiem būtu kā interesants piedzīvojumus. Tā arī ir mūsu devīze: «Katra diena kā piedzīvojums, kopā izzinot visu jauno un interesanto!»» piebilst Madara Matīsa.
 

Una Griškeviča, 
www.aprinkis.lv
02.05.2019.