Viens no Lieldienu tradīciju simboliem latviešu tautā ir šūpoles. Tās pieminētas arī mūsu tautas dziesmās. Piemēram:

 

Šūpoles kā simbols tiek lietots arī, lai pateiktu kaut ko par cilvēka dzīvi - reizēm dodamies augšup, tad atkal krītam lejā, lai atkal sāktos jauna virzība uz augšu. Līdzīgu procesu novērojam arī dabā. Pēc lietainām dienām nāk saulainas, pēc tumšiem rītiem un vakariem dienas atkal kļūst garākas, pēc vētrām nāk miers.

 

Jēzus dzīvē Viņa zemākais punkts bija vārdi pie krusta: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Ja Dieva klātbūtnes vairs nav, tad zemāk vairs nav kur nokrist. Jēzus piedzīvoja arī šādu brīdi. Un tad nāk augstākais punkts, ko var sadzirdēt vārdos Lieldienu rītā. „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies”. Tālāk pēc visiem dabas likumiem vajadzētu būt atkal virzībai uz leju. Taču notiek brīnums, Jēzus vairs nekrīt lejā, bet dodas vēl augstāk - pie sava Debesu Tēva, lai tur paliktu mūžīgi. Tā ir Viņa debesīs uzņemšana. Mēs varētu jautāt, bet kas mums no tā? Atbild apustulis Pāvils: „Ja nu jūs ar Kristu mirsiet, tad ar Viņu arī augšāmcelsieties.” Jūs - tie esam arī mēs, šī laikmeta cilvēki, tie, kas mētāti dzīves šūpolēs, nereti ar briesmām pat izkrist no tām.

 

Pasaule mums neļauj visu laiku būt augšā. Dievs ir tas, kurš mums rāda šo iespēju. Tā ir Dieva griba, tam mēs esam radīti, lai kādreiz ar Viņu vienmēr būtu augšā. To mums vēsta Lieldienu rīts. Tā ir mūsu lielā cerība arī tad, ja šobrīd mēs piedzīvojam virzību uz leju, nevis uz augšu. Dzīves šūpolēm nav pēdējais vārds. Pēdējais vārds pieder Augšāmceltajam Kristum. Paldies Dievam, ka tā!

 

Novēlam visiem Ķekavas novada iedzīvotājiem dzīvot ar cerību, ko dod Kristus augšāmcelšanās vēsts. Lai šī cerība arī mūsu dzīvē stāv pāri visām ikdienas rūpēm, raizēm un bēdām!