Krusta ceļš iesākās un noslēdzās Doles-Ķekavas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, bet gājiena laikā apstāšanās vietas jeb stacijas bija gan pie Ķekavas izglītības un kultūras iestādēm, gan pie kapiem, Domes, ambulances un sociālās aprūpes centra.

 

Novada luterāņu un katoļu draudžu gani ikvienā vietā aicināja apcerēt ne vien Kristus sāpju ceļa notikumus, bet arī savu iekšējo pasauli. Kā mēs reaģējam uz neveiksmēm, kritieniem, dzīves pārbaudījumiem? Vai šādos brīžos atceramies par Kristus klātbūtni? Tika uzsvērts arī palīdzības sniegšanas un vēl jo vairāk - saņemšanas aspekts, turklāt nedomājot par atlīdzību. Dažkārt nav viegli atzīties savā vājumā, nespēkā un pieņemt palīdzīgu roku, taču arī to māca Kristus. Visbeidzot – nāves pieņemšana ar mieru sirdī. Kā tas iespējams? Atkal – raugoties uz to, kā Jēzus iet pretī savai nāvei, – ar kādu mieru, pārliecību un iekšējo spēku.

 

Krusta ceļā varēja sajust patiesu vienotību – gan ar Dievu, gan vienam ar otru, neņemot vērā draudzes piederību. Ejot cauri Ķekavai šajā dienā, gribot negribot bija jādomā arī par to, kā būtu, ja pats Kristus ietu pa šo ceļu – ko Viņš domātu, darītu, kā uzrunātu ļaudis un kā tie reaģētu uz Viņa parādīšanos. Tāpēc tik svarīga ir arī lūgšana katrā konkrētajā apstāšanās vietā – par cilvēkiem, kas tieši šeit dzīvo, strādā, mācās vai spēlējas, cieš vai priecājas. Ir daudz nebūšanu, bet Dieva gaismā visu ir iespējams uzlūkot bez nosodījuma, ar līdzjūtību, mīlestību un pateicību. Kur ir grēks, tur iespējama arī nožēla un – pateicoties Jēzus nāvei pie krusta un augšāmcelšanās brīnumam Lieldienās – piedošana, atjaunota dzīve un Mūžības perspektīva.

 

Paldies Ķekavas novada Domei un pašvaldības policijai par atbalstu, paldies ikvienam par līdzdalību!