Ir piektdienas, 11. maija, rīts, līst lietus, taču ir atlikti ikdienas darbi un citas lietas, lai varētu meklēt reiz kritušos karavīrus. Meklētājiem no meklēšanas vienības „Brālība” lietus jau arī nav gluži nekāds sabiedrotais, taču arī ne nopietns šķērslis, jo ieplānotais ir jādara. Tuvojas norunātais laiks, un vējš izdzenā lietus mākoņus, ļaujot pat paspīdēt pa kādam saules staram uz pielijušo zemi.
Balstoties uz Ķekavas novada iedzīvotāja Alda Sēļa teiktā, pārtaustām pagalma zālienu ar meklēšanas iesmiem un nospraužam aptuvenās meklēšanas robežas. Pēc viņa vārdiem, vairākus gadus atpakaļ, rokot ūdensvadu, esot uzrakušies uz veciem kauliem, kas pilnīgi, iespējams, esot piederējuši cilvēkam.
Sākam ņemt nost velēnas daļā no ieplānotās rakšanas robežas, lai veiktu kontrolrakumu, un, patiesi, pēc gandrīz 1,5 metra uzduramies uz zābaka, to atsedzot, atklājas arī tas, ka tur patiešām ir cilvēka kauli. Tālākās darbības tiek veiktas ļoti saudzīgi, lai varētu izanalizēt notikušā apstākļus un nepalaist garām nevienu detaļu, kas spētu identificēt kritušo vai vismaz to, kādam karam un kurai no karojošām pusēm tas piederējis.
Atsedzot kaulus, tiek atrasts galvaskauss un pēc brītiņa jau turpat - arī otrs, secinām, ka šeit viņš nav viens, bet varbūt pat vairāki. Arisakas sistēmas šautenes čaulītes, kuras izmantoja cariskās armijas karavīri, vedina uz domām par 1. Pasaules kara cīņām Ķekavas apkaimē, šo versiju pēc pāris minūtēm apstiprina uzietās cariskā armijas mundiera pogas ar divgalvaino ērgli. Mūsu aizdomas par šajā vietā apbedīto skaitu apstiprinās, kad tiek atsegti vēl kauli, kas ir krusteniski vieni pāri otriem un vairāki pāri zābaku.
Šķiet, saprotams ir tikai tas, ka pēc kaujas šie cariskās armijas karavīri ir steigā norakti un samesti viens uz otra un tā arī nekas vairāk zināms nekļūs. Pārbaudot visu rokamo zemi ar metāldetektoriem, pēkšņi kaut kur no atraktās bedres stūra atskan meklētāja Jurija bļāviens: „Bingo!!!” Visu uzmanība ir sakoncentrēta uz atradumu, diez kas tas ir? Bet, pamanot jau atpazīstamās zīmotnes aprises, noprotu, ka ir atrasta Latviešu strēlnieku bataljona zīmotne. Tātad vismaz zināms ir tas, ka atrasti mūsu pašu latviešu puikas un vīri, kuri te karoja 1916. gada jūlijā.
Pēc neilga laiciņa starp kauliem tiek atrasta vēl viena šīs traģēdijas lieciniece, un tā ir Nikolaja Otrā medaļa, kas atradās ādas maciņā ("Za hrabrostj", 4. pakāpe). Pateicoties tai, varbūt mums pat izdosies identificēt vismaz vienu no kritušajiem. Gluži nemanot, jau ir pienācis vakars, un šajā svētajā darbā pat lietus mūs ne reizi nepatraucēja, ļaujot karavīra kapa cienīgu vietu atgūt mūsu septiņiem „streļķiem”.
Aizberot un aizlīdzinot izrakto bedri, mājas saimniece sāka prātot: „Nelieciet, puiši, velēnas atpakaļ - te būs rozes ...”
Meklēšanas vienība "Brālība" izsaka pateicību „Ķekavas Novada” avīzei un tās redaktorei Vinetai Bērziņai par informatīvā materiāla tapšanu, kas palīdzēja atrast septiņu latviešu strēlnieku mirstīgās atliekas. Kā arī izsakām pateicību Aldim Sēlim par vērtīgo informāciju un viņa ģimenei par atbalstu, veicot meklēšanas darbus.
Edgars Urbāns,
Ķekavas novada meklēšanas vienības „Brālība” pārstāvis
Vairāk par meklēšanas vienību "Brālība" lasiet šeit.
Foto: No meklēšanas vienības arhīva