Ziemas olimpiskās spēles Sočos jau rit pilnā sparā. Internets, radiostacijas un televīzija šo notikumu atspoguļo ik minūti. Tam mēs varam teikt lielu paldies Latvijas televīzijas komandai, kas ļauj sekot notikumiem Sočos. Vēlējāmies noskaidrot, kā tur klājas baložniekam, mūsu novada tautas deju ansambļa „Zīle” dejotājam Dīvam Reizniekam. Taču Sočos viņa ampluā šoreiz ir nevis atpūta un deja, bet gan sporta žurnālistika.
Kāds ir noskaņojums?
Noskaņojums ir ļoti olimpisks un labs, jo ir izcīnīta pirmā medaļa un ir skaidrs, ka „pliki” mājās nebrauksim, bet, ja skatās no profesionālā viedokļa, prieks ir atgriezties olimpiskajās spēlēs, un šīs nav sliktākas par četrām iepriekšējām, kurās man ir bijis tas prieks un gods pabūt.
Ko tieši tur dari?
Esmu viens no trijiem žurnālistiem. Ja diviem no mums - Armandam Tripānam un Dāvim Ernštreitam - galvenais fokuss ir sports, tad man - viss, kas ir saistīts ap sportu. Es palīdzu „kūrēt” Latvijas sabiedrisko mediju portālu LSM.lv olimpisko sadaļu. Šis notikums šobrīd ir pasaules lielākā aktualitātē, tāpēc, ja es varu dot savu kaut nelielo artavu, lai par to Latvijā uzzinātu pēc iespējas plašāk un interesantāk, tad šis darbs jādara ar prieku. Olimpiāde ir liels sporta pasākums, bet tas ir jau pārgājis sporta robežām pāri. Tas ir notikums, kurā sacenšas ne tikai sportisti, bet arī valstis. Ir valstis, kas izrādās, tādas, kas cenšas turēt līdzi un citas vienkārši priecājas, ka piedalās.
Kāda ir dzīvošana Sočos?
Es pats dzīvoju piekrastē. Dzīvojam blakus Olimpiskajam parkam, Olimpisko žurnālistu ciematā. Atšķirībā no vasaras Olimpiskajām spēlēm, komanda ir sadalīta. Mums ir tā saucamie „kalnieši”, kas atrodas un darbojas kalnos, un tad ir „piekrastes cilvēki”. Lai arī šoreiz tas attālums no galvenā olimpiskā parka, kur ir visi apjumtie stadioni, un kalnu zonas, kur ir visi brīvdabas notikumi, tas attālums nav tik ievērojami liels apmēram 1,5 stunda jāpavada ceļā, bet tas tomēr ir pietiekami ievērojams laika posms, lai būtu tikai loģiski, ka tie, kas atspoguļo kalna notikumus, dzīvo kalnos un otrādāk. Tad, nu, mēs 12 cilvēki - puse dzīvo kalnos, puse - ielejā, pie jūras, bet, kad visi satiekamies, tad ir lielie satikšanās prieki. Bet šobrīd tam laika nesanāk. Ir dienas, kad Latvijas sportisti startēs neregulārāk, tad arī būs iespēja atvilkt elpu un nedaudz atpūsties. Mēs visi labi zinājām, uz kurieni mēs braucām. Par laisku atpūtu varam pat nesapņot līdz pat otrās nedēļas viducim.
Kā vērtē organizatorisko līmeni Sočos?
Uz šo olimpiādi var skatīties dažādos līmeņos. Viens - tu vari skatīties politiskajā līmenī, kā, piemēram, politiskā vara to cenšas izmantot savam PR, kas gan nav nekas svešs Olimpiskajām spēlēm. Paskatāmies kaut vai uz Ķīnu 2008. gadā, tur arī tika runāts par lielu naudas tērēšanu, šajā gadījumā nāk klāt vēl korupcijas aspekts. Otrs līmenis ir tas, kā skatās olimpiādes apmeklētāji, kuri ir atbraukuši izbaudīt šo notikumu. Trešais līmenis ir sadzīviskais līmenis. Šī man ir piektā olimpiāde, līdz ar to ir ar ko salīdzināt. Jāsaka, ka šajā Olimpiskajā telpā - mediju darbs, sporta pasākumi un viss pārējais, te nav ne ar ko sliktāks, kā jebkurās no iepriekšējām spēlēm. Daži aspekti pat ir radīti efektīvāki, ātrāki un pārdomātāki, kā, piemēram, drošības kontroles. Tām Olimpiskajās spēlēs vienmēr tiek pievērsta pastiprināta vērība. Apsargi mēdz pat pasmaidīt, bet, ja nopietni, tad, salīdzinot ar Londonu, Ķīnu, Turīnu vai Atēnām, nav tā, ka uzskatāmi būtu kas citādāk.
Vai visi publicētie infrastruktūras kuriozi, kas tiek atspoguļoti medijos ir tuvu patiesībai?
Te ir jāņem vērā viena lieta - kā strādā mediji. Ja mediji Sočos ir ieradušies vairākas dienas pirms olimpiādes, kā to dara lielais vairums, lai iepazītos un iekārtotu savu darba vidi, tad, protams, ja jau tu tur esi, tev par kaut ko ir jāziņo. Jau pirms spēlēm bija gana daudz redzēti, dzirdēti un saklausīti dažādi „brīnumi”, tāpēc katrs mēģina atrast kādu kuriozu, lai izceltos ar savu ziņu. Arī Latvijas televīzijas filmēšanas grupa sajuta to visu arī uz „savas ādas”, jau pāris nedēļas pirms Olimpiādes bija zināms, ka tehnisku iemeslu dēļ nav uzcelta viesnīca, kur bija jādzīvo mūsu „kalniešiem”, bet ierodoties viņiem tika piešķirta 200 m² liela telpa četriem cilvēkiem, divas istabas bija „pelēkā remonta” stadijā un viss karājās kā uz pakaramajiem. Diezgan smieklīgi. Tiem, kas dzīvo lejā, viss ir normāli, teritorija ir acīmredzami tikko pabeigta - pirmajās dienās, kad iebraucām vēl stādīja un lika palmas. Mēs kā vēl padomju laika cilvēki, kuri pieredzējuši senos, labos laikus, uz dažādām lietām skatāmies saprotošāk. Facebook.com viens Rietumu žurnālists bija ielicis fotogrāfiju no labierīcībām ar uzrakstu: „Tualetes papīru nemest podā, bet likt atkritumu urnā”, un komentēja, kas tas viņam liekas daudz šokējošāk nekā „dvīņu tualete”. Un tad es domāju, ka Latvijā šādi uzraksti ir regulāri sastopam. Mēs, latvieši, laikam esam ar biezāku ādu un „necepamies” tik ļoti kā vidējais, statistiskais rietumnieks.
Ir nedaudz pārsteidzoši, zinot, ka olimpiāde, kā te runā, izmaksājusi aptuveni 50 miljardu dolārus, un jau pirms 7 gadiem bija zināms, ka tā norisināsies Sočos, ja vēl aizvien nevar pagūt laikā uzcelt viesnīcu. Nedaudz jūtams pēdējā brīža padarītais. Tas Olimpiskais rajons, kurā atrodas olimpiskais parks ar visām arēnām, Olimpiskais ciemats un žurnālistu ciemats, pēc tam tur varēs dzīvot aptuveni 200 000 iedzīvotāji. Varam iztēloties, ka tur, tukšā laukā, ir uzceltas aptuveni divas Daugavpilis.
Alise Patmalniece
13.02.2014.
