Klāt ir janvāris, kad atceramies Trešās Atmodas kulmināciju – barikādes, uz kurām tika aizstāvēta Latvijas neatkarība. Tas bija reti sastopams vienotības un cerību laiks. Pirms 24 gadiem, 1991.g. janvārī, cilvēki no visas Latvijas devās uz Rīgu sargāt mūsu valdību, televīzijas studiju Zaķusalā, Latvijas radio, starptautisko telefonu, telegrāfa centrāli, tiltus un citus objektus.
1990.g. 4.maijā Latvijas Augstākās Padomes 138 deputāti, kuru vidū bija arī ķekavietis Jānis Biezais, nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Jau 14.maijā Padomju Savienības ģenerālsekretārs M.Gorbačovs parakstīja dekrētu, kurā Latvijas, tāpat kā Igaunijas un Lietuvas deklarācijas tika pasludinātas par neatbilstošām PSRS konstitūcijai un citiem PSRS likumiem. Lai radītu ilūziju, ka ir notikumi, kas it kā apdraud valstī mieru, „bijušajās” Baltijas savienotajās republikās, kas 1990.gadā bija pasludinājušas savu neatkarību un pārejas periodu, lai izstātos no PSRS, sāka aktivizēties OMON, pilsētās un pa ceļiem braukalēja padomju armijas tanki un bruņutransportieri. Notikumi sāka risināties ar PSRS ultimātu Lietuvai par PSRS konstitūcijas atjaunošanu Lietuvas teritorijā, bet naktī no 12. uz 13. janvāri padomju armija vardarbīgi ieņēma Viļņā televīziju, atņemot dzīvību 14 un ievainojot vairāk nekā simt iedzīvotāju.
Barikāžu notikumi Latvijā sākās 13.janvārī, kad, pēc asiņainajiem notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa, Rīgā, Daugavmalā uz Tautas manifestāciju sapulcējas ap 700 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Vakarā Vecrīgā un citās stratēģiski svarīgās vietās sākās barikāžu būvēšana – no metāla armatūrām, betona bluķiem, lauksaimniecības un celtniecības tehnikas. No sliežu gabaliem tika metināti prettanku „eži”, logu ailēs krauti smilšu maisi, pāri Daugavai zvejas kuģīši novilka dzelzs troses. Ar barikādēm apjoza galvenos stratēģiski svarīgos objektus: Augstākās Padomes (tagad Saeima) un Ministru Padomes (tagad Ministru kabinets) ēkas, Radio māju Vecrīgā, Televīzijas studiju un torni Zaķusalā, starptautisko telefona un telegrāfa centrāli Dzirnavu ielā, tiltus. Vecrīgā bija sadalīta sektoros, izveidoti vairāki aizsardzības loki – ārējais un divi iekšējie ar komandpunktiem.
Arī no Ķekavas, Baložiem un Daugmales cilvēki devās sargāt mūsu valsts neatkarību. Tā kā bijām tuvāk Rīgai, no kolhoza darbnīcām tika izbraukti traktori, smagajās automašīnās iekrauti betona bloki un citi celtniecības materiāli, baļķi un malka ugunskuriem. Tie, kuri palika mājās, gatavoja ēdienu, lika grozos un veda barikāžu aizstāvjiem. Valdlaučos dzīvojošie vēroja šoseju, lai ziņotu par aizdomīgu transporta kolonu kustību, ja tādu redzētu. Daudzi brauca uz Rīgu individuāli, līdz ar to kolhozu braucēju sarakstos nav atrodami, bet muzejā glabājas daudzu aizstāvju atmiņas. Ķekavieši pārsvarā sargāja Televīzijas studiju un torni Zaķusalā, otra lielākā grupa (atradās Doma laukumā, citi - pie starptautiskās telefonu, telegrāfa centrāles, Augstākās Padomes, ar automašīnām bloķēja Salu tiltu, sargāja Ministru padomi. Mūsu novadnieks no Baložiem Roberts Mūrnieks bija arī pirmais barikāžu upuris - Satiksmes ministrijas šoferis, kurš gāja bojā no omoniešu lodes Vecmīlgrāvī 16.janvārī. Sekoja uzbrukums Iekšlietu ministrijai.
20. janvāra vakarā pie ēkas Raiņa bulvārī piebrauca omoniešu (OMON - PSRS Iekšlietu ministrijas specvienība) “bobiks”. No tā izkāpa kaujinieki pilnā ekipējumā. No Iekšlietu ministrijas, kas atrodas uz pretējā ielas stūra, uz automašīnu it kā esot raidīti šāvieni. Ministrijā bijusi pavēle, ka tikai pusei milicijas darbinieku jābūt uz vietas. Šajā janvāra vakarā Iekšlietu ministrijas telpās atradās apmēram 15 miliču, kas brīvprātīgi bija ieradušies no lauku rajoniem, tovakar dežūru sāka Bauskas miliči . Viņi atradās ēkā, lai to apsargātu. Tas bija Latvijas valdības lēmums. Nevienam negaidot ēkā un ministra kabinetā ieskrēja omonieši - bruņoti vīri gāzmaskās, pavēlēdami: ”Gulties!” Un sākās šāvieni, viens pēc otra tika ievainoti ministrijas apsargi.
Kā stāsta Gvido Zvaigznes mamma Ilona, tas bija brīdis, kad Gvido Zvaigzne un Juris Podnieks, kā arī pārējie Podnieka studijas ļaudis, saņēma ziņu, ka Bastejkalna apkārtnē šauj. Puiši steidzīgi ķēra kameras un jakas, un tā nu sagadījās, ka Andris Slapiņš bija paķēris kameru, ar kuru Juris Podnieks bija redzēts filmējam iepriekšējā dienā. Juris bija pārliecināts, ka kolēģis un draugs Andris Slapiņš gājis bojā tādēļ, ka filmējis ar viņa kameru, ka patiesībā lode nebija nejauša un ka tā bijusi domāta Podniekam.
Apšaudē Iekšlietu ministrijā gāja bojā IeM Valdības apsardzes Pārvaldes dienesta vada komandieris, milicijas leitnants Vladimirs Gomonovičs un Rīgas pilsētas Centra rajona Iekšlietu daļas vecākais milicijas iecirkņa inspektors, milicijas leitnants Sergejs Konoņenko. Savukārt Bastejkalnā tika nošauts skolnieks Edijs Riekstiņš, Jura Podnieka studijas kinooperators Andris Slapiņš, bet nāvējoši ievainots otrs studijas operators Gvido Zvaigzne, kurš no ievainojumiem nomira 5. februārī.
27. janvārī barikādes beidzās un aizstāvji atgriezās mājās, savos ikdienas darbos. Šis laiks radīja pārliecību, ka ir nepieciešama tautas pašaizsardzības organizācija, kā rezultātā tieši Zaķusalas barikāžu vadītājs Roberts Millers kļuva par pirmo zemessardzes vienības komandieri un daudzus gadus 13.janvārī kopā ar Barikāžu biedrību, Zemessardzi un jaunsargiem organizēja atceres ugunskurus Zaķusalā. Tagad to turpina viņa pēcteči, tādā pašā rāmā mierā ar zemniecisku pamatīgumu.
1995. gadā tika izveidots 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds, kā dibinātājs un prezidents kopš tā dibināšanas ir 1991. gada 20. janvāra apšaudē ievainotais Bauskas milicis Renārs Zaļais. No 1996. gada atbalsta fonds barikāžu sargiem sāka piešķirt 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes, 2001. gadā izveidoja 1991. gada barikāžu muzejs, kurš apzina, glabā un pētī liecības par 1991.gada notikumiem, organizē pasākumus barikāžu piemiņai.
Ķekavas novadpētniecības muzejā ir pierakstītas atmiņas par šo laiku, muzeja krājumā glabājas priekšmeti, kurus uzdāvinājuši šo notikumu dalībnieki - fotogrāfijas, radioaparāti, celtnieka aizsargķivere, dzeloņdrāžu griežāmās knaibles, grozs un termoss, ar ko tika vesta pārtika barikāžu dalībniekiem. Ķekavas PMK celtniekus Zaķusalā varam vērot dokumentālajos kadros I.Roča dāvinātajā videofilmā. Būsim priecīgi, ja dalīsieties ar mums savās atmiņās un vēsturiskajās liecībās par Atmodas laiku.
Ķekavas novadpētniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja
Aija Grīnvalde
